Raksti

Raksti

Jan
30
2018

Viedoklis par ārlietu ministra ziņojumu

Autors: Inguna Sudraba

Rūpīgi iepazinos ar ārkārtīgi garo mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ziņojumu. Manuprāt pārāk daudz frāžu un pārāk maz vai vispār nav konkrētu, man un sabiedrībai svarīgu lietu. Runā ir ļoti daudz norādes par draudiem šeit un draudiem tur. Man prasītos no savas valsts ārlietu resora saņemt precīzākas atbildes par katru minēto draudu, kā arī es vēlējos iegūt skaidrāku izpratni - ko un kā tad mēs darīsim tādā globālā vadošo spēku samēra maiņas situācijā, jo Eiropa un ASV kļūst vājākas, bet tuvākie un tālākie austrumi sāk veidot dažas apvienības uzsākot jaunu interešu polu veidošanu? Ko mēs, piemēram, darīsim divātrumu Eiropā, kur jaunā izskatā tiek atjaunota visiem aizmirstā ogļu savienība? Mēs taču pēc Junkera uzdotajiem parametriem kvalificējamies tikai otrā ātruma Eiropā! Tāpēc ziņojumā minētie vārdi par mūsu it kā tuvumu Eiropas savienības kodolam ir uzskatāms piemērs par to, ka vēlamo jūs uzdodat par esošu.
 
ES paplašināšanas tēma. Turcijā pašlaik ir ļoti daudz fiksētu cilvēktiesību pārkāpumu, ko īsteno Erdogana režīms. Viņa spēki arī agresīvi uzbrūk Sīrijas teritorijai bez jebkāda starptautiska mandāta. Būtu vajadzīgs konkrēts, sabiedrībai saprotams un pieejams pamatojums, kāpēc mums būtu jāatbalsta šādas valsts iestāšanās ES? Tāpat, runājot par ES imigrācijas politiku, ministra kunga teiktais par imigrācijas līdzsvarošanu ar Eiropas interesēm nav īstenojies. Šobrīd izskatās, ka nu jau trīs Eiropas valstu Ungārijas, Polijas un Čehijas realizētā politika imigrācijas jautājumos ir daudz efektīvāka un vairāk atbilst Eiropas interesēm, nekā Latvijas tukšās deklarācijas un pārmērīgā paklausība Briselei. Tas ir acīmredzami, ka pie mums un Eiropā, pat nerēķinot imigrantu radītās novirzes, bet pašu Eiropas pamatnāciju sociālās atšķirības un problēmas padziļinās un sabiedrība noslāņojas vēl vairāk, un tas prasa straujāku, konkrētāku rīcību par vispārzināmām vai daudznozīmīgām frāzēm.
 
ES budžeta tēma. Tas ir svarīgs un iespējams neērts jautājums – kā gan bez dalībvalstu papildus iemaksām Eiropas budžetā varēs nodrošināt tā līdzšinējo apjomu bez Lielbritānijas un turklāt vēl ar jaunajām papildus prioritātēm? Domāju, ka tas ir skaidri sabiedrībai jāsaka – Eiropa grib saglabāt kopbudžeta apjomu un kad beigsies Brexit nauda – mums vajadzēs Eiropas budžetā iemaksāt vairāk. Vai tad nevajadzēs mums maksāt vairāk?
 
Nākamais neatbildētais jautājums, ko no ministra runas vēlējos uzzināt – kā un kur mēs grasāmies vairāk iestāties ES drošības un aizsardzības procesos – vai mēs piedalīsimies Francijas vai Vācijas rīkotajās misijās, sargāsim Itāliju no bēgļiem, paši brauksim savās misijās vai ko citu? Būtu ļoti noderējis savā runā iekļaut aplēses un informēt sabiedrību, cik par ārvalstīs aizstāvētām misijām mēs tērējām 17.gadā un cik mēs vairāk tērēsim 18. un tālākajos gados, kā arī vai mūsu uzņēmumi tiešām reāli piedalās militārās industrijas piegādes ķēdēs, lai atvieglotu aizsardzības budžeta tēriņu pieaugumu?
 
Diemžēl visa runā skan cauri piesliešanās Eiropas un ASV elites pasaules veidošanas principiem. Kādas vēl bez daudz minētajām ES un NATO interešu pārstāvībām – kādas tad būs Latvijas konkrētās ārpolitikas galvenās prioritātes nākošajos gados? Tas nav nolasāms – pietrūkst pašas Latvijas kā suverēnas valsts specifiskās prioritātes. Ne par velti visā pasaulē ir pastiprinājies populisms un jūsu nosauktās anti-elites tēmas – tas ir rezultāts ļoti garajam vienvirziena procesam – kad viss līdz šim ir grozījies par un ap globālās elites interesēm visos pasaules reģionos un tai skaitā šajā – Baltijas reģionā. Un tas ir pilnīgi normāli, ka demokrātiskā sabiedrība rada pretdarbību jau atklātajai un redzamajai elites darbībai. Bet Jūsu minētās globālās demokrātiskās vērtības sabiedrībā izkropļojas objektīvu iemeslu dēļ, proti tās ir sekas no tā saucamās globālās elites darbības un ir gadu desmitiem mākslīgi kultivēto dubulto, izmainīto vērtību vai pat melu rezultāts. Krīze šādā situācijā ir neizbēgama, tāpēc, ka pa vecam – kā noteica elites – tā dzīvot ilgāk vēlas arvien mazāks cilvēku skaits. Bet pa jaunam – elites vēl nemāk un nemācēs. Tās ir tik ļoti tālu attālinājušās no pārējās sabiedrības, ka viņu domāšana un rīcības spēja reālos sabiedrībai vajadzīgos procesos ir ārkārtīgi ierobežota vai pat pilnībā zaudēta.
 
Tas ir tikai apgalvojums, ka Rietumu demokrātijas nodrošina tiesiskumu. Visa veida koruptīvas darbības pastāv visās demokrātiskajās valstīs un te mums pašiem savās mājās tālu piemērs nav jāmeklē. Oligarhu, jeb interešu grupējumu problēma pastāv visās valstīs. Tiesiskums nereti tiek pārkāpts arī Rietumu demokrātiju ietvaros, un pagājušā gada Katalonijas krīze ir tam dzīvs piemērs. Jūs sakāt, ka Latvija arī pagājušogad iestājās par mazākuma grupu tiesībām un dažādo brīvību nodrošināšanu – tad kā ar to pašu Katalonijas krīzi – vai tad mūsu ārlietu resors skaidri atbalstīja vienas Eiropas valsts mazākuma tautas vēlēšanos iegūt pašnoteikšanos vai arī Jūs klusiņām gaidījāt pārējās - pirmā ātruma Eiropas rīcību un pozīciju? Kāpēc Latvija, piemēram, nepozicionē sevi un neizvirza iniciatīvu būt par mediatoru šādu konfliktu regulēšanā, ja reiz paši mēs tādu ceļu izgājām nesenā pagātnē? To varēja un manuprāt vajadzēja darīt šīs pašas Katalonijas krīzē.
 
Par mūsu attiecībām ar Krieviju. Pēdējos gados sabiedriskajā telpā cirkulējošās informācijas un dezinformācijas fonā sabiedrībai jau sen ir jābūt skaidram, ka arī šeit notiek dažādo pasaules uzskatu savstarpējā cīņa un ietekmes sfēru dalīšana. Tas nav tā, ka tikai Latvijā oligarhi dala ietekmes sfēras un resursus – tas notiek visā pasaulē – un tā mēs pieredzam ASV pola cīņu ar austrumu kaimiņa polu jau ne pirmo gadu desmitu. Šobrīd jebkurai pusei pastāv tehniskas iespējas informatīvajā telpā iepludināt gan patiesu, gan nepatiesu informāciju. Tā dara visas lielvaras un sistēmas. Mūsu galvenais uzdevums šajos apstākļos ir nepazaudēt sevi – savu identitāti un tātad – savu valsti un atrast savu jēgu un pienesumu globālos jautājumos.
 
Pēdējā laikā pat no tālākām ES valstīm izskan vēsmas par sankciju mīkstināšanu, jo sankcijas negatīvi ietekmē šo pašu valstu ekonomiku. Domāju, ka tas mūsu valstij būtu tikai izdevīgi, ja Latvija kļūtu kā Eiropas un Krievijas attiecību salāgotājs, mediators. Ja mums būtu tāds vismaz vidējā termiņa mērķis, kurš būtu darīts zināms visām pusēm. No tā varētu panākt ārkārtīgu ieguvumu ne tikai lokāli, bet arī globāli, jo spriedzes un aizspriedumu mazināšanai starp poliem vajadzētu būt globāli svarīgam uzdevumam un šī mūsu starpnieka loma, iespējams, palīdzētu saglabāt mūsu valsti ar visiem tās iedzīvotājiem. Tas, ja spriedze tikai pieaugs un mēs turpināsim to arī no savas puses vēl uzturēt – tad šīs spriedzes maksimālās izlādes, jeb karstā kara situācijā – tas mums, kā robežteritorijai var beigties ar vispārēju krahu.
 
Mums galīgi nav izdevīga lielvaru uzkrātā potenciāla agresīva izlāde. Mums, kā mazas valsts vadītājiem, un pirmkārt Jums – ārlietu resoram – ir jāseko līdzi un skaidri sabiedrībai jārāda un maksimāli objektīvi jāskaidro par procesiem pasaulē, norādot par ieinteresētajām pusēm katrā globālās politikas notikumā. Laiks, kad turpināt uzturēt mono- vai divpolārās pasaules uzskatu un domāšanu ir pagājis.
 
Šobrīd mēs atrodamies globālo izmaiņu apstākļos, kad mums pašiem ir jānosaka skaidra savas valsts un pirmkārt – cilvēku – pozīcija un mērķi. Un vispirms mums tiešā un visiem sadzirdamā veidā ir jāatzīst, ka līdzšinējā politika ir nesusi mūsu valstij ārkārtīgus un kritiskus cilvēkresursu zaudējumus.
 
Manuprāt, par šo vajadzētu skaļi un tieši runāt pie katras iespējas, nevis atrunāties, ka tā ir normāla maksa par atrašanos vienotajā Eiropā. Ministra skatījumā man pietrūka konkrētas tēzes un vīzijas, kā šo politisko kļūdu, jeb uz visiem laikiem aizbraukušo cilvēku jautājumu – kā mēs to tagad labosim. Lepni skandinot, ka mēs uzturam teju pilnīgi visas Eiropas norādes, reformas vai principus, mums nav atļauts aizmirst, ka mūsu valsts šobrīd beidzas – jo iet mazumā, izbeidzas tās galvenais resurss – cilvēki. Lai cik šī teritorija būtu attīstīta, cik vilcienu līnijas uzbūvētas vai kravas caurvestas, cik te darbosies lēts ievestais darbaspēks vai cik ilgi uzturēsies sveša armija par ko maksāsim ar svešām naudaszīmēm - tā diemžēl vairs nebūs tā Latvija, kādu domāja izveidojam mūsu senči pirms simts gadiem un par ko tie cīnījās visos laikos. 
 
Globālos mērogos mēs esam teritoriāli maza valsts, taču mēs varam būt lieli cilvēki. Es ticu, ka mums būs tāds laiks, kad kā valsts nebūsim vairs kā maiņas monēta vai placdarms starp tuvu un tālu esošām lielvarām.
 
Tāpēc aicinu mūsu ārlietu resoru pārstāt gribēt ērti dzīvot un darboties esošās svešās “sistēmas” vai pasaules uzbūves principos, izliekoties vai apzināti neieraugot dažādos un citus alternatīvos ceļus. Pasaule mainās daudz straujāk un straujāka vajadzīga arī valsts attīstības mērķu un tai skaitā ārlietu, jeb attiecību un attieksmes – korekcija. Ja mūsu ārlietu cilvēki pirms simts gadiem nebūtu atraduši niecīgāko veidu, kā toreiz esošajos ārkārtīgi sarežģītajos apstākļos radīt iespējamu izveidot un tad noturēt šo valsti, tad šodien – šajā ēkā un telpā būtu pavisam cits valdības sastāvs, ja mēs vispār līdz šim brīdim būtu noķēruši vēl kādu brīdi, kad noformēties kā suverēna teritorija...