Raksti

Raksti

Jan
17
2019

Barikāžu laiks

Autors: Inga Māra Kraukle

Ir datumi un gadi, un notikumi, kas neizgaist no atmiņas, gadiem ritot. Varbūt izgaist šo notikumu detaļas, taču ne emocijas un sajūtas.

Ar milzīgu satraukumu 13. janvārī Rīgā ieradās cilvēki no visas Latvijas, bija paredzēta tautas manifestācija, bet no rīta radio vēstīja satraucošas ziņas par asiņainajiem notikumiem Viļņā, tāpēc nu jau uz Rīgu devās daudz vairāk cilvēku, nekā bija domāts. LTF aicinājumam veidot barikādes pie valstiski svarīgākajiem objektiem atsaucās visa Latvija. Kas tagad notiks? – šī trauksmainā sajūta spilgtā atmiņā vēl šodien. Vēl jau mums tās brīvības nemaz nebija, bet cilvēku prātos bija viena doma – mēs brīvību vairs neatdosim!

Es tolaik nedzīvoju Rīgā un arī nebraucu, jo man bija divi pavisam mazi bērni, taču dienu un nakti domās biju Rīgā, televizors ieslēgts, lai visu laiku būtu lietas kursā par notikumu attīstību. Nebija pat doma nelaist vīru uz barikādēm, baidoties par viņu, bet tieši otrādi – nemaz citādāk nevar!

Šausmas pārņēma, redzot un dzirdot 20. janvāra vakarā TV ekrānā šāviņus un uzzinot par bojāgājušajiem. Tie tobrīd vairs nebija sveši cilvēki, bet kā no tuvāko cilvēku vidus…

Kad, atceroties barikāžu laiku, kāds runā par to, kā tur ēduši un cik ļoti daudz dzēruši, man pat īsti par to dusmoties negribas, jo esmu pārliecināta – tikai tas, ka Latvijas tautas parādīja tādu vienotību, gan stājoties sardzē, gan apgādājot ar ēdienu un dzērienu barikādēs dienu un nakti esošos, ka bez ieročiem rokās cilvēki bija gatavi stāties pretī tankiem, neļāva padomju varai īstenot brīvības asnu nožņaugšanu (uz to taču asi reaģētu pārējā pasaule).