Raksti

Raksti

Aug
30
2017

Kam jābūt pirmajam: vistai vai olai?

Autors: Dmitrijs Kostojanskis

Visa valsts apspriež cīņu starp Valsts ieņēmumu dienestu un interneta “sludinājumi dēli” ss.lv. Neapšaubāmi VID rīkojās savu tiesību un likuma robežās, slēdzot portālu. Šajā gadījumā jautājums nav par VID uzticētām pilnvarām vai iespējām. Iestāde ikdienā pilda valdības uzticētos pienākumus un meklē risinājumus pēc iespējas vairāk iekasēt nodokļus un samazināt nodokļu nemaksātāju skaitu, to darot visos iedomājamos un neiedomājamos virzienos, nozarēs un veidos – ķer zeķu adītājus, groziņu pinējus, kuri izvieto sludinājumus internetā, veic kontrolpirkumus veikalos un pie pakalpojumu sniedzējiem, atmasko PVN shēmošanu miljonu apmēros, apstādina negodprātīgu uzņēmēju saimniecisko darbību, vienlaicīgi pietiekami bargi sodot mazus un lielus komersantus un privātpersonas par nenomaksātiem nodokļiem. Šāda rīcība ir pilnībā atbalstāma un saprotama, taču pielietojamās metodes varētu būt mūsdienīgākas un kvalitatīvākas. Pašsaprotami, ka visi mācāmies, tomēr salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm esam nosacīti jaunpienācēji šajā jomā, kaut gan attīstāmies ar lieliem soļiem. Cerams, izaugsme un attīstība notiks konstruktīvi un pareizajā virzienā, nesvaidoties no viena grāvja uz otru.

 

Diemžēl nākas atzīt, ka esam nodokļu nemaksātāju lielvalsts – pieraduši nemaksāt vai tikai daļēji maksāt nodokļus, vienlaikus neplānojot šos savus ieradumus mainīt. Algas daudzviet, vismaz daļēji, tiek izmaksātas aploksnēs, par skaidru naudu bez čekiem remontējam autotransportu, sadzīves pakalpojumi un pirkumi – tā ir mūsu ikdienas dzīve un, ar nelieliem izņēmumiem, katrs piedalās procesā, kura rezultātā valsts budžetā pietrūkst līdzekļi medicīnai, izglītībai, labiem ceļiem, aizsardzībai, sociālai aprūpei un labām pensijām. Tā ir vai nē, to katrs varam pārdomāt un paanalizēt.

           

Mūžīgi neatbildēts jautājums paliek par to, kas bija pirmais – vista vai ola. Tas līdzinās mūsu valsts nodokļu maksāšanas paradumiem, pretstatā valsts cīņai par naudu budžetā. Mums kā valsts iedzīvotājiem un komersantiem tas ir aktuāli, ko izvirzām par primāro un liekam pirmajā vietā – labvēlīgu apstākļu radīšanu ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas apjoma palielināšanai, kā rezultātā uzņēmējs gūst lielāku peļņu, no kuras savukārt iespējams iekasēt lielāku nodokļu apjomu, vai arī, nedomājot par uzņēmējdarbības vides attīstību un labvēlīgu apstākļu radīšanu, veikt nodokļu iekasēšanu no tā kas ir, vai, precīzāk izsakoties, no tā, kas tiek uzrādīts un netiek ieslēpts dažādās prettiesiskās shēmās un manipulācijās. Nosaucot iedzīvotāju un komersantu labklājību par vistām, kas nav iespējama bez olām – nodokļiem, ko iekasē valsts budžetā, katrs pats var paanalizēt, kam tad jābūt pirmajam, primārajam.

 

Satversme mums dod tiesības, un likumi uzliek pienākumus, tomēr visaugstākais likums ir Latvijas Republikas Satversme, kurai jābūt pakārtotiem visiem Saeimas pieņemtajiem likumiem un caur citiem tiesību aktiem pilsoniskajai sabiedrībai piešķirtajām tiesībām un noteiktajiem pienākumiem.

Sākot ar Satversmes 111.pantu, kurš mums dod tiesības uz veselības aprūpes “minimumu”, neviļus rodas jautājums, kur tad ir valsts garantētais veselības aprūpes minimums. Kā var būt, ka veselības aprūpes kase neapmaksā bērniem nepieciešamās operācijas, pilsonis mirst, rindā nesagaidot vizīti pie ārsta vai uz kādu medicīnisku manipulāciju? Ka nav iespējams saņemt nozīmējumu pie speciālista, uz analīzēm vai procedūrām gada beigās, kad “kvotas ir beigušas”? Nav pietiekami daudz naudas valsts budžetā? Valsts budžets veselībai 2017.gadam ir EUR 786 166 000, kas vidēji ir EUR 400 uz katru valsts iedzīvotāju. Veselības apdrošināšanas cena, kuru piedāvā uzņēmumiem un kurā ir iekļauti gandrīz visi medicīnas pakalpojumi, pilnīgi bez maksas (protams līdz zināmai konkrēti noteiktai finanšu robežai), tai skaitā arī zobārstniecība, ir robežās no EUR 200 līdz EUR 300 gadā par vienu polisi. Liela daļa uzņēmēju, kā arī valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki no sava darba devēja ir saņēmuši vairāk vai mazāk apmaksātas medicīnas pakalpojumu veselības apdrošināšanas polises, tādējādi vēl vairāk daļēji atslogojot valsts budžeta finansējumu šim mērķim, jo rezultātā par pakalpojumu pilnībā vai daļēji norēķinās veselības apdrošināšanas kompānija.  Tātad jāsecina, ka valsts var atļauties nopirkt katram iedzīvotājam veselības apdrošināšanas polisi – visdārgāko un ar vispilnīgāko pakalpojumu klāstu, turklāt pāri paliks vēl virs EUR 100 EUR no katram iedzīvotājam teorētiski pieejamā finansējuma. Varbūt ir nepieciešams paanalizēt arī neadekvātās “ejošāko” medikamentu, tai skaitā valsts kompensējamo cenas un to veidošanās mehānismu, kas būtiski atšķiras ne tikai starp valstīm vieniem un tiem pašiem medikamentiem, bet dažreiz pat par vairāk nekā 20% dažādos mūsu pašu aptieku tīklos, un šeit nav runa par kādām atsevišķām akcijām vai atlaidēm. 

 

Satversmes 112.pants mums dod tiesības uz izglītību, un valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Cik lielā mērā patiesībā mums ir bezmaksas pamatizglītība un vidēja izglītība var pastāstīt jebkurš vecāks šajā valstī, izmisumā skaitot savu ģimenes budžetu un domājot, kādā veidā atrast līdzekļus, lai bērns pirmajā septembrī aizietu uz skolu sagatavots mācību procesa uzsākšanai un pilnvērtīgai mācību vielas apguvei ar visiem mācību procesam nepieciešamiem materiāliem, grāmatām un visu pārējo, kas jānopērk atsevišķi, lai saņemtu bezmaksas vidējo vai pamatizglītību.

 

Valstī ir ap 10700 vakara un neklātienes skolēni un ap 204265 parasto skolu audzēkņi – kopā ap 215 000 tūkstošiem cilvēku. Valsts pārvalde un pašvaldības kopumā ir atvēlējušas vienu miljardu eiro, kas sadalot uz skolnieku skaitu ir ap EUR 4 650 uz katru skolēnu atsevišķi “bezmaksas izglītībai”. Piemēram, Stockholm School of Economics in Riga vienam studentam izmaksā EUR 3500 gadā.

 

Satversmes 109.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Reālā dzīvē mēs redzam, ka sociālais nodrošinājums vecumā nozīmē tikai un vienīgi “izdzīvošanu”, darbnespējas un bezdarba gadījumi nezināmu iemeslu dēļ ir ierobežoti termiņā – it kā cilvēkam, kurš faktiski slimo gadu, vajadzētu atveseļoties sešu mēnešu laikā, jo attiecīgais likuma regulējums vai MK noteikumi neparedz viņa Satversmes tiesību izmantošanas ilgumu uz garāku periodu. Protams, šeit var teikt, ka medaļai ir arī otra puse un, pagarinot apmaksātos slimības pabalsta vai bezdarbnieku pabalsta termiņus, kādas atsevišķas sabiedrības grupas var sākt to izmantot ļaunprātīgi, tādējādi samazinot kopējo finansējumu tiem, kam patiešām tas ir nepieciešams. Taču jautājums – kā tad šajā gadījumā ir ar pensionāriem, tomēr paliek aktuāls.

 

Aizsardzība? Aizsardzībai no valsts budžeta tiek tērēti EUR 449 570 000 gadā līdz EUR 1 231 698 dienā. Salīdzinājumam, ASV aizsardzības ministrijas dati liecina, ka uz ASV un koalīcijas karu ar DAESH aiziet 12,3 miljoni dienā – tas ir tur, kur ir kara lidmašīnas, helikopteri, tanki, raķetes un aviācijas bāzeskuģi. Cik liels ir mūsu rīcībā esošais ekipējums, un kas no augstāk uzskaitītā militārā bruņojuma ir mūsu rīcībā, lai miera laika apstākļos tērētu vienu desmito daļu no reāla kara stāvokļa izmaksām, 5000 karavīru uzturēšanai dienā?

 

Un tā ir ar katru mūsu valsts budžeta izmaksu posteni – turpinot analizēt tos tālāk. Problēma nav finansējuma apmērā vai nodokļu nomaksā – mums trūkst zināšanu, iemaņu un veselā saprāta rīkoties ar krietna un kārtīga saimnieka rūpību, pārvaldot to, kas mums jau ir. Iekasējot vairāk un vairāk nodokļus, ceļot tos, meklējot nodokļu nemaksātājus, mēs nepanāksim labklājības uzplaukumu vai krāšņas izmaiņas valstī šeit un tagad. Nepanāksim to, lai katrs latvietis un mūsu valstij lojāls iedzīvotājs lepotos ar Latviju un nebrauktu strādāt citviet Eiropā.

 

Jāceļ valsts pārvaldes un finanšu resursu pārvaldīšanas kvalitātes līmenis, izmaksu kontrole un lietderības izvērtēšana. Pēdējais laiks ieviest valsts pārvaldes sistēmas ierēdņu, gan to, kas lēmumus pieņem, gan to, kas tos izpilda, atbildību par nodokļu maksātāju izmantotiem līdzekļiem. Tad, redzot pozitīvas attīstības tendences, iespējams katrs no ss.lv nodokļu nemaksātājiem un līdzīgiem pats pieteiktos VID un iemaksātu summu, kas pienākas mūsu Latvijas valstij.

 

Augstāk minētais ir tikai neliela daļa iemeslu pastāvošās nodokļu sistēmas apiešanai un to nemaksāšanai. Primāri ir jārada uz rūpniecības, ražošanas un lauksaimniecības attīstību un pakalpojumu sniegšanas veicināšanu pozitīvi tendēta likumdošanas bāze, lai attīstoties tautsaimniecībai valsts budžetā būtu iespējams gūt lielākus nodokļu ieņēmumus. Tas arī varētu kļūt par LR Satversmē atrunāto sociālo un cita veida palīdzības un atbalsta garantu, kā arī par iemeslu iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanai kopumā.

 

Olas bez vistas vai pa priekšu vistai diemžēl neradīsies.