Raksti

Raksti

Jul
27
2017

Kāpēc es atbalstu partijas “No sirds Latvijai” iniciatīvu par NĪN atcelšanu vienīgajam īpašumam

Autors: Juris Orinskis

Labi atceros, kā, būdams Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa delegāts, toreizējā Rīgas Kongresu namā klausījos Džemmas Skulmes iedvesmojošo un dziļas sirdsgudrības pilno uzstāšanos. Tika runāts par brīvu, Latvijas pilsoņiem draudzīgu un labvēlīgu valsti uz mūžīgiem laikiem.

 

Pēc trīsdesmit brīvvalsts būvēšanas gadiem masu mediji vēstī dīvainas lietas, kā cienījamajai Latvijas gaišākās inteliģences pārstāvei jārisina eksistenciālas dabas dilemma par tēva māju pamešanu nesamērīgā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) dēļ.

 

Kā tas varēja notikt, ka esam uzbūvējuši ko pilnīgi pretēju cerētajam. Vai pie vainas ir varu ieguvušo tautiešu inteliģences trūkums un izteikti vulgārā pieeja valsts sabiedriskajai kultūrai, vai ierēdņu pilnīgā norobežošanās no sabiedriskā pasūtījuma pildīšanas un strādāšana sevis atražošanai, pilnīgā bezkontrolē? Abos gadījumos izeja var dzimt vien sabiedrībai spējot sakopēt kopā sekas ar to cēloņiem. Katrā ziņā nebūs līdzēts ar viena vai vairāku grēkāžu atrašanu. Šeit ir vajadzīgas sistēmiskas izmaiņas visā valsti veidojošajā varas piramīdā.

 

Runājot par pašu NĪN, nav šaubu, ka ir tikusi ņemta vērā bagāto, veco Eiropas valstu pieredze. Šī pieredze akli transformēta likumā, kurš dod pašvaldībai tiesības noteikt NĪN no 0,2% līdz 3% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, taču virs 1,5% tikai gadījumos, ja īpašums netiek uzturēts pienācīgā kārtībā. Tik tālu ir zināma loģika, jo municipalitātei ir jāsavāc nepieciešamais naudas daudzums tās infrastruktūras uzturēšanai.

 

Nelaime, ka jau no t.s. Birkava laikiem, viņa pasludinātais lozungs, ka ekonomiku noregulēs tirgus, un valstij šajā jautājumā nav it nekas darāms, ir aizgājis pilnīgi šķērsām. Pirmkārt, nevar rēķināt kadastrālās vērtības, vadoties no valsts biznesa, kurā, tirgojot dārgus īpašumus ārvalstniekiem un mākslīgi sakāpinot kadastrālās vērtības, visiem pārējiem apkārtējo mājokļu īpašniekiem, tiek mākslīgi apgrūtināta  dzīve. Tiem pilsoņiem, kuriem ir nelaimējies mantot vai uzbūvēt savas dzimtas īpašumus šādās teritorijās (Mežaparks, Jūrmala), nākas maksāt tādus pašus nesamērīgi augstus nekustamā īpašuma nodokļus par savu vienīgo dzīvesvietu, kādus maksā bagātie ārvalstnieki. Lai viņi ar saviem kapitāliem bagātina mūsu valsts kasi, bet pilsoņi no šī procesa nedrīkst ciest! Otrkārt, mēs nedzīvojam kādā no vecajām un turīgajām Eiropas valstīm, kur pilsoņu labklājību neapdraud līdzīgu apmēru NĪN maksājumi, kur vidējo algu un vidējo pensiju apmēri ir par kārtu augstāki nekā mums. Savukārt postsociālisma zemēs, kur iedzīvotāju labklājības līmenis ir ievērojami zemāks, nodokļu slogu iznes pavisam citas nodokļu kategorijas. Vadot vairākus tranzītbiznesa uzņēmumus, varu kompetenti spriest arī par tām jomām, kuras ir nodokļus nesošas un valsti barojošas. Arī par tām milzīgajām kļūdām, kuras ir pieļautas šajās nozīmīgajās ekonomikas sfērās. Tas būs cits stāsts.

 

Kā pareizi rīkoties Latvijā situācijā, kad ekonomiskās lejupslīdes dēļ simtiem tūkstoši jauno, darbaspējīgo un par valsts līdzekļiem izglītoto pilsoņu pamet valsti, ir jāspēj saprast zibenīgi ātri un pavisam konkrēti.

 

Pretējā gadījumā valsts jau ļoti tuvā nākotnē zaudēs pilnīgi visās nodokļu ieņēmumu pozīcijās līdz pat ātram un pilnīgam bankrotam!

 

Valstij ir jānāk pretī saviem pilsoņiem, jānodrošina cilvēku cienīgi eksistences apstākļi un cilvēku cienīgas darba iespējas. Ja šīs pamatfunkcijas valsts ilgstoši nespēj pildīt, tai ir jāiet bojā.

 

Viennozīmīgi, pilsoņa vienīgajam īpašumam, kurā pilsonis pats vai ar savu ģimeni dzīvo šajā zemē, ir jābūt pilnīgi drošam un no nodokļiem brīvam patvērumam.  Vietējā municipalitāte var uzaicināt tās teritorijā dzīvojošos pilsoņus pildīt kādus sabiedriskos darbus īpašumam pieguļošo ietvju tīrīšanā vai zālāju kopšanā, tādējādi uzturot vietējo infrastruktūru. Bet valstij nav tiesību sodīt vai piedzīt nodokļus par to, ka pilsonis dzīvo šeit, savā Dzimtenē. Vēl jo vairāk, kad viņš dzīvo šeit mantotā vai par savu godīgi nopelnīto naudu uzceltā, iegādātā mājoklī. Nodokļi valstij jau ir pilnībā nomaksāti, strādājot un dzīvojot šeit. Valsts ir pilsoņu intereses apvienojošs un īstenojošs lielums. Un nekā citādi nedrīkst būt!

 

Tāpēc katram ir roka jāpieliek šo interešu aizstāvībā, soli pa solim ejot labklājīgas un pilsoņiem draudzīgas valsts izveides virzienā.

 

Pat Māte Terēza ir teikusi – Tas, ko viņa dara, ir piliens okeānā. Bet bez šī piliena okeāns nebūtu okeāns.

 

Mācīsimies no viņas, un, lai mūsu visu šeit dzīvojošo pilsoņu nākotne tiek veidota no sirds!