Raksti

Raksti

Aug
29
2017

Netaisnīgi aplikt ar NĪN vienīgo īpašumu!

Autors: Liāna Ulmane

NĪN aprēķināšana un kadastrālā vērtība Latvijā neatbilst mūsdienu aktuālajai situācijai. Laikā, kad vidējais atalgojums dažādos Latvijas reģionos  atšķiras aptuveni 1,7 reizes,  NĪN valsts ietvaros  atšķiras pat 2500 reizes.

 

Atbilstoši pasaulē akceptētajiem pamatprincipiem, kas jāievēro, nosakot un piemērojot nodokļus, tiek īpaši uzsvērti divi – maksātspējas princips un taisnīguma princips. Izvērtējot nekustamā īpašuma nodokļa atbilstību šiem principiem, Latvijā pašlaik netiek ievērots neviens no tiem.

 

Pašvaldības pienākums ir saglabāt un attīstīt savu teritoriju tā, lai tajā vēlētos dzīvot un strādāt iespējami daudz cilvēku. Tomēr daudzas pašvaldības un arī Rīga ir visai uzskatāms iedzīvotāju izstumšanas piemērs. Rīgas vēsturiskajos rajonos NĪN ir tiks augsts, ka rada situāciju, kurā nepietiek līdzekļu ēku atjaunošanai un uzturēšanai. Augsts maksājums  nav iekasējams arī no īrniekiem, tā rezultātā centrā dzīvojamās platības netiek izmantotas. Rodas sajūta, ka no pilsētas centra mērķtiecīgi tiek "izdzīvoti" cilvēki.  Tas liek domāt, ka Rīgas pašvaldība nav iedziļinājusies savu iedzīvotāju būtiskākajās vajadzībās, un tam ir divi iemesli. Pirmais – pašvaldību neinteresē nekas cits kā tikai nodokļu ieņēmumi. Otrais – pašvaldībai trūkst kompetences, lai spētu modelēt, analizēt un redzēt kompleksas saimniekošanas iespējas.

 

Pēc statistikas datiem Latvija ir viena no sociāli nevienlīdzīgākajām, nabadzīgākajām valstīm ES.

 

Pakāpeniska NĪN palielināšana vienīgajam mājoklim Latvijā NEATBILST NE:

- Satversmes pantiem - tiesības uz īpašumu,

- tautas iespējām to samaksāt un tās interesēm dzīvot šajā valstī,

- tas grauj Latviju (cilvēki masveidīgi pamet valsti dēļ nesamērīgā nodokļu sloga un darba trūkuma iespējām, nav iespēja pelnīt, lai maksātu nodokļus).

 

Tam nepiekrīt ne iedzīvotāji, ne Jūrmalas, ne Carnikavas, ne Mārupes, ne Saulkrastu pašvaldības – valdībai ir JĀAKCEPTĒ iedzīvotāju, vietvaras u.c., vēlmi nost ar NĪN vienīgajam īpašumam!

 

Arī Tiesībsargs Juris Jansons uzskata ka, ja cilvēki nevar samaksāt nodokli par vienīgo mājokli, tad tā ir nacionalizācija (atņemšana), kas ir cilvēktiesību pārkāpums. Kur paliek Satversmes 105.pants?

 

Latvija ir vienīgā (!) demokrātiskā valsts, kas nevis nodrošina iedzīvotāju īpašumtiesības un to neaizskaramību, bet ar nodokļu sistēmas palīdzību konfiscē vienīgos mājokļus! Iedomājieties, no 2013. līdz 2015.gadam vien ir atsavināti vairāk nekā 182 000 Latvijas iedzīvotājiem piederošu īpašumu. To var apturēt vienīgi NĪN atcelšana vienīgajam īpašumam!

 

Kāpēc mēs neņemam par piemēru kaimiņvalstis?

 

Salīdzinot ar citām ES valstīm (oficiāls Swedbank Finanšu institūta pētījums), Latvija maksā augstāku NĪN salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm.

 

NĪN netiek piemērots:

Baltijas kaimiņvalstīs (Lietuva, Igaunija);

ES valstīs (Dānija, Beļģija, Malta, Slovākija, Itālija, Grieķija).

 

Protams pastāv risks, ka “bagātie” sadeklarēs savus radiniekus katru savā īpašumā un turpinās pelnīt naudu izīrējot, bet kaut kas jādara lietas labā. Bagātie vienmēr atradīs iespēju pelnīt, bet tas nedod tiesības valdībai nemēģināt “pasargāt” vienīgo īpašumu īpašniekus aizsargāt savas tiesības.

 

KAUT KAS JĀDARA, jo tauta izbrauc, ja izbrauks vēl palikušie tad kas maksās NĪN - jo rūpniecības nav, lauksaimniecība – nīkuļo!

 

NĪN progresivitāte atkarīga tikai no īpašuma izmantošanas veida – vai tas ir pelnošs vai nē, līdz ar ko ir iespējams panākt taisnīguma principu – ja īpašumi tiek izmantoti saimnieciskai darbībai (peļņai) – intensīvāk patērē pašvaldības infrastruktūru. Ražotnes, tirdzniecības centri maksā lielāku NĪN, savukārt iedzīvotāji ir atbrīvoti no NĪN, jo tie pašvaldību budžetus veido ar saviem iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IĪN) maksājumiem.

 

Ja jau ZZS, LRA, NSL, nacionālā apvienība “Visu Latvijai”- Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, A.Kaimiņš un daudzi citi atbalsta šo ideju, tad… kāpēc nekas nenotiek lietas labā?!

 

Pie Latvijā pastāvošā nesamērīgi augstā nodokļu sloga, ir netaisnīgi vienīgo mājokli, kas nav ekskluzīva lieta, bet primāra nepieciešamība, aplikt ar NĪN. Tai pat laikā jāizstrādā tāds regulējums, lai mērķis būtu sasniegts pēc būtības – nevis daudzu nekustamo īpašumu turētājiem apiet likumu un nemaksāt nodokļus.

 

Izrietošais – viens nekustamais īpašums, kas ir mājoklis, ir ikviena nodokļu maksātāja primārā nepieciešamība par kuru NĪN – nav jāmaksā, bet citi, konkrētai personai piederoši īpašumi – ir jau kapitāls, no kura jāmaksā NĪN samērīgā apmērā.

 

Skatoties no likuma viedokļa - īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ir starptautisko tiesību sastāvdaļa. Tiesības uz īpašumu kā cilvēktiesības attīstība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai Satversmes 105.pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās īpašuma tiesības Latvijā varētu tikt praktiski piemērotas un tās kļūtu par tiesībām praksē. Lai panāktu, ka valsts nepārkāpj pieļaujamās īpašuma tiesību ierobežošanas pilnvaras un līdz ar to nodrošinātu efektīvu cilvēktiesību īstenošanu īpašuma tiesībās, tiesiskai valstij ir jānodrošina trīs funkcijas:

1) Jārada kritēriji, kā noteikt robežas, cik tālu valsts drīkst ierobežot īpašuma tiesības. Tas sākotnēji ir likumdevēja uzdevums. Latvijas likumdevējs šos kritērijus ir noteicis Satversmes 105.pantā, kuru pareiza interpretācija garantē, ka valsts ievēro cilvēktiesības "robežu robežās". Taču Satversmes 105.pantā noteiktie kritēriji satur tikai vadlīnijas, kas jāinterpretē ar interpretācijas metodoloģijas palīdzību.
2) Valstij ir jāorganizē sava darbība tā, lai tā savā rīcībā ievērotu cilvēktiesību teorijas un dogmatikas konkretizētās robežas un nepārkāptu savu atļauto cilvēktiesību ierobežošanas pilnvaras īpašuma tiesību jomā.
3) Valstij ir jānodrošina efektīvs valsts rīcības apstrīdēšanas mehānisms īpašuma tiesību aizsardzībā.


 

Ievērojot vispārējo cilvēktiesību teoriju, pārbaude, vai valsts noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir attaisnojams, veicams trijos loģiskos soļos:
– jākonstatē tiesības uz īpašumu saturs (kas tiek aizsargāts);
– jākonstatē, vai valsts rīcība kvalificējama kā šo īpašuma tiesību aizskārums;
– jānoskaidro, vai īpašuma tiesību aizskārums ir attaisnojams.

 

Tiesiskas valsts iekārtas publisko tiesību pamatprincipi, kas dominē arī īpašuma tiesību aizsardzībā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē, ir: samērīguma jeb proporcionalitātes, vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips jeb tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās aizstāvības princips, legalitātes princips, efektivitātes princips u.c.

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesai, attīstot vispārējos tiesību principus, svarīgi noteikt kritērijus, pamatojoties uz kuriem var noteikt šo principu saturu. Svarīgi zināt un saprast, ka valstij, darbojoties privāto tiesību jomā, jārēķinās ar visiem tai uzliktajiem publisko tiesību ierobežojumiem, tajā skaitā tiesībās uz īpašumu.
 

Šo ierobežojumu apjoms konkrētā gadījumā atkarīgs no nepieciešamības nodrošināt taisnīgu spēku samēru starp valsts un indivīda iespējām realizēt savas intereses īpašuma tiesību jomā.

Valstij ir pienākums pašai ievērot īpašuma tiesības kā cilvēktiesības. To nosaka Satversmes 89.pants. Šī konstitucionālā norma ir saistoša visai Latvijas valsts varai – gan likumdevējam, gan izpildvarai, gan tiesu varai. Tā iekļauj sevī cilvēktiesības neatkarīgi no to atrašanās vietas – Satversmē, likumos vai Latvijai saistošos līgumos – un piešķir tai konstitucionālu rangu. Tas nozīmē, ka valsts uzdevums ir organizēt savu darbību tā, lai tā neaizskar īpašuma tiesības un lai šīs tiesības valsts ikdienas praksē kļūtu pašrealizējošas. Ja valsts atsevišķos gadījumos nespēj nodrošināt personas tiesības uz īpašumu, tās tiesību aizsardzība izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.Protokola 1.panta.  Uz tā pirmo frāzi - "jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu", atbildi sniedz 1979.gada tiesas spriedums lietā "Marks pret Beļģiju" (Marckx v. Belgium), kurā tiek precizēts tas, ka Konvencijas 1. Protokola 1. pants garantē "īpašuma tiesības pēc būtības". Tālāk 1982.gada lietā "Sporongs un Lonrots pret Zviedriju" tiesa Konvencijas 1.Protokola 1.panta struktūrā izceļ trīs autonomas normas.
1) "jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu", nosaka, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības brīvi un netraucēti izmantot savu īpašumu.
2) regulētu īpašuma atsavināšanas procesu un pakļautu to noteiktiem apstākļiem un nosacījumiem.
3) atzīst valstij tiesības regulēt īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm un šim mērķim pieņemt likumus, ko tā uzskatīs par nepieciešamiem".

Nosakot valsts iejaukšanās kritērijus, nevajadzētu aizmirst, ka vienmēr valstij piemīt pietiekami liela brīvība, nosakot sabiedrības interešu prasības, un šī brīvība lielā mērā ir plašāka tieši ekonomiskajā darbībā, nevis politiskajā. Tas skar valsts politiku ekonomikas un sociālajā jomā, kuras vienmēr bijušas aizsargājamas zonas un nepieejamas starptautiskajai kontrolei. Prakse parāda, ka tiesa šajās lietās atzīst pārkāpumus tikai tad, ja konstatēts ievērojams disbalanss (nesamērojamība), kas nopietni ietekmējis personu īpašuma tiesības. Tiesību normā ietvertais jēdziens "sabiedrības intereses" katrai valstij dod iespējas šo jēdzienu piepildīt ar noteiktu saturu, un tiesa lielā mērā paļaujas uz argumentāciju, ko nosaka katras valsts likumdošana.

Tā uzskata, ka samērīguma principa ieviešana ir jāpārbauda ne vien tajos gadījumos, kad Konvencijas teksts paredz apsvēršanu starp indivīda interesēm, no vienas puses, un publiskajām interesēm, no otras puses.


 

Aplūkojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi īpašuma tiesību aizsardzībā, interesanti iepazīties ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta "Tiesības uz īpašumu" redakciju:
"1. Ikvienam ir tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu, kā arī tiesības to izmantot, ar to rīkoties un atstāt matojumā. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un tādos apstākļos, un ar tādiem nosacījumiem, kas noteikti ar likumu, un saņemot savlaicīgu atbilstošu atlīdzību par šo zaudējumu. Īpašuma izmantošana var tikt reglamentēta ar likumu, ciktāl tas ir nepieciešams vispārējās interesēs.

 

Domājot par īpašuma tiesību kā cilvēktiesību turpmāko attīstību Latvijā, svarīgi zināt un pareizi piemērot ne tikai Satversmes 105.pantu, Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1.Protokola 1.pantu, bet arī citus Eiropas Savienības cilvēktiesību avotus, kuri varētu ietekmēt aizsargājamo īpašuma tiesību lietu kategoriju virzību uz Strasbūru.

 

Izmantotie avoti:

Satversme

http://providus.lv/article/ipasuma-tiesibas-ka-cilveka-pamattiesibas

Levits E. Cilvēktiesības Eiropas Savienības tiesību sistēmā // Likums un tiesības 2000. nr.11

www.manabalss.lv