Raksti

Raksti

Mar
13
2018

Par otkatiem vai tomēr – pret? Tev izlemt!

Autors: Ilona Jakubsone

Esam jau pieraduši dzirdēt par sen konstatētiem faktiem, ka:

- Latvijas cilvēki emigrē uz citām valstīm,

- mirušo iedzīvotāju skaits pārsniedz dzimušo iedzīvotāju skaitu,

- mazajiem un vidējiem uzņēmumiem grūtības sagādā pat nulles bilances savilkšana, kur nu vēl peļņas gūšana vai tikšana pie kaut cik ievērojamas turības.

Un kā liecina statistika, aina nav iepriecinoša un tendence saglabājas.

Attēlā: statistika par periodu 2014 – 2016. gads. Datu avots: http://www.csb.gov.lv/

 

Esam jau gandrīz pieradināti pie “tas ir normāli”, ka:

- bankas tiek likvidētas,

- esam pieraduši pie domas, ka valsts iepirkumos viss esot sadalīts. Un zināms, ka jauniem dalībniekiem gūt garantētu ienākumu no valsts vai pašvaldībām nav gandrīz nekādu izredžu.

Ja jautājam uzņēmējiem, kāpēc nosacījumi attiecībā uz “pateicībām iepirkumu organizētājiem” tiek pieņemti kā norma, atbilde ir tradicionāli šāda: ja neievērosim nosacījumus, tad mūs izsvilps no dalības iepirkumos...

 

 

Jautāsiet – kā tas ir iespējams?

- Mums taču ir Valsts kontrole un KNAB!

- Mums taču ir Konkurences padome!

- Galu galā – mums taču ir Finanšu ministrijas padotībā esošais Iepirkumu uzraudzības birojs!

 

Un viņi visi vienā balsī sauc: Ziņojiet! Lieciet pierādījumus galdā! Mēs viņiem parādīsim...

 

Tikai nezin kāpēc šādi uzsaukumi liek skumji pasmaidīt, jo ikviens pazīst kādu, kurš it kā mēģināja kaut ko darīt lietas labā, bet iebaidīšanas taktika ar konkrētiem piemēriem dara savu... Visi redzēja, kā notiek izrēķināšanās ar vienu, ar otru, ar trešo... Un karogs paliek pusmastā tā arī neuzvilkts... Taisnīgums NAV izcīnīts!

 

Gan visu kritēriju izpilde, gan saimnieciski izdevīgākais piedāvājums, gan zemākā cena var būt nieks iepretim pastāvošajām otkata sistēmas metodēm. Pat zemu izmaksu pakalpojuma stundas likme, no kuras apmēriem vienkāršam pilsonim mati ceļas stāvus, var tikt atzīta par nepamatoti zemu, jo plašākai sabiedrībai nezināmu motīvu dēļ vienu pretendentu nepieciešams noraidīt par labu kādam citam.

 

Kāpēc tas ir iespējams?

Tāpēc, ka mūsu valstī iepirkumu sūdzības izskata ierēdņi, kuriem tiesību ir daudz vairāk nekā izpratnes un atbildības…

- Kas par to, ka iepirkumu konkursā zaudējis godīgākais?

- Kas par to, ja iepirkuma tiesības nav ieguvis sociāli atbildīgākais?

- Vai tad mūsu valstī ir jādomā par ilgtspējību?

- Kopš kura laika?...

 

Visi jau “pieraduši” pie tā, ka valstī komfortabli jūtas, nodokļus maksā un socialās garantijas bauda tie, kuri atraduši sava veida “pieslēgumu pie valsts budžeta”, bet visi pārējie – iztiek kā prot vai brauc projām un papildina tā jau bēdīgo statistiku.

 

Ja vēlaties zināt, tas nekad nav bijis partijas „No sirds Latvijai” plāns! Vainīgie jāmeklē citur – valdošajā koalīcijā.

 

Un tas nebūt nav bijis Eiropas Savienības (ES) plāns, jo ES direktīvās jautājums par iepirkumu uzraudzību ir sakārtots. “Sakārtots” ir arī mūsu Publisko iepirkumu likums (PIL), jo latviešu valodas nepratējiem nudien nav iespējams izsekot mūsu dižo gudrinieku izgudrojumu labirintiem.  

 

Kad ES noteica beigu termiņu 66. direktīvas ( 2007/66/EK) ieviešanai, tā saucamie konsultanti, koordinatori un citi starpnieki sabijās ne pa jokam! Kas nu būs? Iepirkumu sūdzības būšot jāizskata ar tiesnešiem līdzvērtīgu statusu apveltītām personām - tādām, kurām ir izpratne par valsts ilgtspējīgu attīstību, nevis laika gaitā pieradinātiem un citādi pieslīpētiem ierēdņiem?...

 

Tāpēc viņi domāja, domāja un – izdomāja! Publisko iepirkumu likums tika papildināts ar veselu nodaļu (PIL X.nodaļa) – vairākiem pantiem ar mierinošiem nosaukumiem, kas it kā nosaka Administratīvās rajona tiesas atbildību publisko iepirkumu jomā, bet faktiski – tik vien kā tika radīts iespaids, ka pie mums iepirkumu procesu var ietekmēt tiesa…

 

Protams, nav jau arī vairs PSRS laiki, kad iepirkumus piešķīra neizsludinot iepirkuma procedūras, bet vadoties pēc dažādos pasākumos (konferencēs, semināros, ballītēs un tml.) dibinātiem personiskiem kontaktiem.. Esam iemācījušies izsludināt publiskā iepirkuma procedūras, tādējādi nomierinot ES vadību un saglabājot ierēdņu amatus. Šajā jautājumā problēmu nav, jo iepirkumu procedūras tiek izsludinātas – arī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

 

Problēma pastāv iepirkuma procesa vērtēšanas fāzē, kad lēmumi nereti tiek pieņemti vadoties pēc īpaši subjektīviem lojalitātes kritērijiem, kas tikai pastarpināti attiecināmi uz tehnisko specifikāciju, nolikumu un citu iepirkuma dokumentāciju...

 

Kaut arī Publisko iepirkumu likums ir grozīts, pieņemts it kā no jauna, joprojām Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumus pārsūdzēt tiesā nav jēgas, jo tiesai nav tiesību apturēt pieņemtā lēmuma izpildi pat tādā gadījumā, ja tas ir pilnīgi aplams!

 

 

Protams, ka PIL ir minēti konkrēti gadījumi, kādos tiesa var atzīt līgumu par spēkā neesošu un, ja pasekojam pantu atsaucēm, tad saprotam, ka minētie gadījumi praksē ir gandrīz neiespējami. Tiesa var atzīt iepirkuma līgumu par spēkā neesošu, ja informācija par iepirkumu vispār nav tikusi publiskota vai līgums noslēgts lielā steigā, bez tam, nenosūtot informāciju par rezultātiem visiem pretendentiem.  Respektīvi, šis punkts darbojas tikai gadījumos, ja iestājas tāda tik aplama situācija, ka iepirkuma veicējs nemaz nezina, ka pastāv Publisko iepirkumu likums. Un tieši šādos gadījumos var gadīties, ka kāds aizskartais par to uzzinās, iesniegs prasību tiesā un noslēgtais līgums varētu tikt atzīts par spēkā neesošu. Un šo zinot, atkal skumji jāsmaida.

 

Un ja tā pavisam atklāti, tad patiesībā tiesnešiem nav ne mazākās motivācijas iesaistīties publisko iepirkumu tiesāšanā, jo tas ir risks sabojāt tiesneša reputāciju. Jā, tieši tik elementāri. Turklāt publisko iepirkumu sūdzības ir jāizskata 30 dienu laikā, bet mēs zinām, cik ilgā laikā pieņem lēmumus mūsu tiesas…

 

Zināms arī tas, ka Iepirkumu uzraudzības birojam ir ļoti plašas pilnvaras un iespējas atbalstīt vienus un nogremdēt citus. Faktiski tam ir visas iespējas veikt starpniecības funkcijas, piekoriģējot neplānoti pieņemtus lēmumus.

 

Iepējams, ka Publisko iepirkumu likuma 2010. gada superversija bija aizejošās Tautas partijas īpaša atvadu dāvana, jo bija motivācija realizēt pāris svarīgu projektu, piemēram, „Gaismas pils” būvniecība... Jo kaut kā taču vajadzēja radīt iespaidu, ka tiek ieviesta 66.direktīva2007/66/EK). Izgudrojums nudien attaisnojis risku, ja līdz pat šai dienai otkatu sistēma tiek arvien vairāk nostiprināta.

 

Man un arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kurus cītīgi mēģina “pieradināt” pie “tas ir normāli”, godīgi sakot, nebija īpašs pārsteigums, kāpēc dabā pēc būtības nekas netika mainīts, kad tika pieņemta jaunā Publisko iepirkumu likuma versija... (Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, Pieņemts: 20.05.2010.) Un vai tas tiešām ir pārsteigums? Tautieši, pavērojiet, kas notiek politiskajā sabiedrībā! Tā mēdz spietot ap maznozīmiegiem sīkumiem, bet galvenā publisko iepirkumu problēma – tā saucamie otkati joprojām ir realitāte, kuru šobrīd pie varas esošie novērsīs ne agrāk kā pūcei aste sāks ziedēt! Ne taisnīgums, ne godīgums, ne tālredzīgums, ne atbildīgums par Latvijas ilgtspējas radītājiem...

 

Un noslēguma jautājums..

 

Vai tiešām mazu bērnu spēle „Cepu, cepu kukulīti” nozīmē, ka mēs jau no mazotnes tiekam radināti pie kukuļošanas un „Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā – tam, došu, tam došu, bet tam – ar kausu pa pieri” nozīmē, ka visādas putras un ziepes savārīt protam, un savā izpratnē ar labumu dalīties arī protam, bet pēc savtīgiem uzstādījumiem? Nu diez vai mūsu tautas gudrība māca šādu tuvredzību un savtīgumu! Gluži otrādi – spēt čakli un atbildīgi darboties, apgādāt sevi, ģimeni un tādējādi vairot tautas bagātību, strādājot godīgi, taisnīgi un gudri!  

 

Noslēgumā jāsaka, ka tauta par šo otkatu sistēmu ĻOTI labi zina, jo ikdienā izdzīvo. Šobrīd, diemžēl, nu jau to uztver kā pašsaprotamu... Un ir klusums arī valdošajā koalīcijā... It kā nebūtu neviena, kuru virzītu motivācija novērst minēto visas tautas mānīšanu. Varbūt šeit īstajā vietā būtu teiciens – “iekrīt” tas, kurš nedalās? Savukārt, ja dalās ar tiem, kuri var ietekmēt procesus, tad viss ir kārtībā?

 

Tuvojas vēlēšanas. Šis ir iespēju laiks - izdevība pievērst sabiedrības uzmanību vienam būtiskam valsts nedienu cēlonim un rast taisnīgu risinājumu. Mēs zinām, ka Latvijā ir iespējams izveidot tādu publisko iepirkumu sūdzību izskatīšanas sistēmu, kas būtu vērsta uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Šobrīd izveidotā otkatu sistēma vairāk atgādina slēptas naudas plūsmas atbalsta sistēmu, kurai nav nekāda sakara ar godīgu un taisnīgu attieksmi, sociālo atbildību un valsts ilgtspējīgu attīstību. Un šāda otkatu sistēma ir jāaptur!

 

Aicinu pārstāt uztvert noziedzīgas darbības par “tas ir normāli” vai “esam pie tā pieraduši” un “tikai pie mums tā notiek”! Žēloties ir viegli un ērti. Bet piecelties un darīt, tur vajag gribasspēku un mērķtiecību. Tamdēļ aicinu piecelties, pārstāt gauzties un nākt palīgā noziegumu apturēt

 

 

 

Zinot, ka taisnīgums uzvarēs -

Ilona Jakubsone

Partijas “No sirds Latvijai” biedre

 

1  Otkats – par iepirkumu pārmaksātā summa, kas tiek sadalīta starp personām, kas var ietekmēt iepirkuma procesu un rezultātu.